Nellija un Kaspars

Dienām, kas vasarai pretī dodas,
aizpogāt pogas uz laiku, 
kad mērījām pirmos soļus uz skolu,
vēl neizdodas.
Kāpnēm , kas veda kalnā nu durvis ir vaļā,
putni otrpus kalnam dzied mazliet skaļāk.
Vēl mirkļus mums paturēt plaukstā
un skaitīt līdz trīs,
kā pulkstenis sekundes skaita, kas neizlīst.
Saule ir kamols ,
Šī diena ir stāsts,
kas sasien gadus kā diegu šķeteres smalkas,
ceļus un taciņas savij un vaļà tin nesajauktas.
Mēs paši esam laiks un reizē dziesma,
notis, vējš un ugunskura liesma.

                                    /Dace Sadaka/

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .