Ilona

Kad zelta rotkalis tāsi tēš,

kad aiz loga paslēpes spēlē vējš,

rakstaini lindraki vējauku plūdumā vējo,

ļaudis uz ielmalām garām aizslīd un mēļo.


Pierims tas nemiers -

ne šodien, vien parīt,

grozā tad paliks tik vien kā  zivs

un ritulis siera, ko dalīt

uz pieci vai astoņi nesadalāmi prāti,

līdz izdegs visi to dienu iedegtie sārti.


Spalva pret loga rūti skrapst,

laiks zāles stiebram par dzīvi alsktošu niedri tapt.

/Dace Sadaka/

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .