LITA

Durvju ailes bija apvītas efejām,

uz sliekšņa ziedēja soļi.

Vasara vainagu pīdama tvīka

uz lēpjlapu smalkā šķīvja.


Svārku malām sačukstot

ar vēja maigo elpu

viņa dzīvi  smiedama pildīja

kā cauri redzamu stikla trauku.


Drīz āboli zālē ieripos

 tuvāk ābeles saknēm.

un taureņi , spārnus kļaudami,

zīda diegus uz ziedlapām velēs.


Brien dienas mākoņu zābakos

un saule lāmās smejas

par to ka lietus aizskalos 

pelnus no viņas sejas.

/D. Sadaka/

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .