ANETE SPUNDE

Ceriņu baltais ir siltam sniegam rada. 
Ceriņu baltais rakstās viegli tajos rakstos, 
ko maija saule normalē paijā. 
Es esmu bērzs, 
kas sevi atpazīst debesu upju atspulgos. 
Es esmu smalka spilva, kas aizslēpjas vēja uzsvārča atlokos. 
Es esmu balta dūja, 
kas vēl baltāku kreklu uzvilkusi,
dejo liegāk par papeļu sniegu maijā.

/Dace  Sadaka/

  Pirms skolas gadā tiku aizvesta uz tautas deju kolektīvu, kur bija pirmā saskarsme ar tautas tērpu. Bija satraucoša sajūta, uzstājoties uzvilkt baltu blūzi, brunčus un aplikt prievīti ap kaklu. Tad pāris gadus dejoju skolā. Ģenerālmēģinājumos un pasākumos, skatoties uz lielajām meitenēm, gribējās arī pašai uzvilkt garos brunčus un uzlikt galvā vainagu. Tad bija 20 gadu pauze, bet par laimi bija iespēja pievienoties deju folkloras kopai. Lai pilnvērtīgi piedalītos pasākumos, vajadzēja savu tautas tērpu. Sāku skatīties un pētīt, kādi tautu tērpi ir un ko vēlos. Vecāki ir no Kurzemes un Vidzemes puses, skatījos šo pušu tērpus. Vēlējos, lai tērps nav drūmos, zemes toņos, līdz ar to, mana izvēle bija - Ugāles tautas tērps. Košie un dzīvīgie toņi brunčos mani uzrunāja. Uzvelkot savu tautastērpu - mugura iztaisnojas un ir vēlme doties tikai uz priekšu.

Anete Spunde,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .