DAIGA ANDERSONE

Rūtotā lakatā ne balotā villainē tinos,
lepna par tērpu,kas kāzām šūts-
svītra pie svītras, rūta pie rūts-
no laika izčukstēts, no Dieviņa lūgts.
Kā saknes caur dzīpariem gadiem pāri,
tērps izausts gan vīram 
un šūdināts bērniem 
uz Latvijas godiem šiem un arī pērniem.
Jau sapnī tos manīju izsenis,sen,
vien Laima nezīlē, 
tā mana tērpa likteni cauri gadsimtam lemj.
/Dace Sadaka/


    Par savu tautas tērpu es sapņoju jau bērnībā. Manā pirmajā tautas tērpā ieģērbos kā precēta sieva pēc mičošanas 1980. gadā. Toreiz man negribējās šūt skaistu garu kleitu, kā tas bija pieņemts, bet gan tautas tērpu. Tas nebija viegli sagādājams, bet mana mamma pazina kādu, kas strādāja iestādē, kur šuva tautas tērpus deju kolektīviem tajā laikā. No pārpalikumiem (svārki no vairākiem gabaliem) sanāca Zemgales tautas tērps ar rožu svārkiem.Toreiz bija vienalga, kāds, ka tik ir.

    Mans pašreizējais tautas tērps ir darināts 1990-os gados jau kā oficiāls pasūtījums tās pašas iestādes tolaiku versijā. Varējām izvēlēties, ko vien sirds vēlas. Meitai audām Tukuma svārkus, ko viņa vēlējās, bet man atlika meklēt kaut ko Tukuma tuvumā, jo dzimusi esmu Tukumā un vēlējos savas apkārtnes tautas tērpu. Austrumkurzemes brunčiem man patika tās košās strīpas! Visas manas mīļās krāsas tur satikās. Aubi darināju savā vismīļākajā krāsā no lillā brokāta auduma.

    Tajā laikā es dzīvoju Zviedrijā. Goda drēbes uzvilku katru gadu vismaz 18.novembra pasākumā, bet arī dažas citas reizes gadā. Arī vīram un abiem bērniem bija goda drēbes. Kopš 2006. Gada dzīvoju atkal Latvijā, bet goda drēbes neesmu valkājusi, lai gan tās allaž stāv skapī. Un re – atkal ir izdevība ietērpties manās goda drēbēs. Biju priecīga nesen iegādāties lielo rūtaino lakatu, kādu sievas valkāja tajā apvidū baltās villaines vietā. Tas darināts pēc autentiska parauga.

Daiga Andersone,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .