IEVA ARTMANE

Dindaru dandaru skan mani soļi. 
Dindaru dandaru augšup tie skrej-
pie saules, pie vēja, pie pērkonīša. 
Pie lietus, pie krusas,  pie zibenīša. 

Dindaru dandaru zaļstiebru vijās, 
sapinu rakstus brunčskaru dzijās. 
Dindaru dandaru birzmales norās, 
laiks mani mīlēt neguris solās. /D.Sadaka/

Bērnībā tautastērps šķita kaut kas mītisks, saskare ar to tik vien, cik mamma reizēm ļāva uzvilkt no dejošanas laikiem palikušos brunčus un pavirpuļot pa istabu. Vēlāk mācījos lauksaimniecības skolā, tur tautastērpa darināšana bija mācību programmā. Lieliska izdevība tikt pašai pie savas rotas, bet toreiz galvā bija citas domas, rokas nedarbojās tik veikli, un šķita- kur gan es iešu tautastērpā. Krietni vēlāk nonācu pie folkloristiem, sākumā Rīgas danču klubā, pēc tam deju folkloras kopā "Dandari", un likās tikai loģiski, ka nu beidzot jātiek pie kārtīga tērpa. Pa gabaliņam vien, uzticot darināšanu meistariem, esmu tikusi pie sava Rīgas tautastērpa. Rīgā dzimusi, Pierīgā augusi, nu rīdziniece arī oficiāli- vienmēr esmu izjutusi šo pilsētu kā savu. Ieva Artmane,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .