IEVA STRODE

Ne bēdas nebēdāju
tautastērpu valkādama,
Ne rasiņas norasoju, 
tautas brunčiem zīmēdama 
līkločus liktenī.
Dun mana zeme, dun.
Skan mani meži skan.
Es kā smilga cauri laikam.
Es kā jūra pāri stāstam sāktam.
Tik vien kā saktu tuvu sev turēt 
un brunčus vien godam nest.
Tik vien kā kreklu aiz stara saules glabāt 
un pustumsā zvaigznes sēt,
lai tikai dun mana zeme, lai dun,
lai skan mani meži, lai tie skan.

/Dace Sadaka/ 

    Kad es uzvelku savu tautastērpu mans spēks daudzkāršojas. Tajā brīdī caur mani plūst visas manas vecmāmiņas, vecvecmāmiņas, vectētiņi un vecvectētiņi. Viņi ir blakus. Čukst ausī un tur manu vārgo 21.gadsimta pilsētnieka dvēseles rociņu. Var just mālus pie zemnieku kājām un raupjās, sastrādātās rokas, dzirdēt pienu slaucenēs un saost virtuves dūmus. Latvietis ir zemnieks. Visplašākajā šī vārda nosīmē, jo var latvietim atņemt zemi un prasmes to apstrādāt, taču nevar izdzīt no viņa zemes spēku. Senču spēku.

    Tieši tāpēc es tik spītīgi turos pie saviem brūnajiem, zemes un meža krāsas Vijciema brunčiem, kuru audumu mamma kādai audējai pa kluso pasūtīja sen atpakaļ. Laikos, kad to vēl to īsti nedrīkstēja. Tieši tāpēc pēc šuvējas verdikta, ka auduma “pareiziem” brunčiem te ir par maz un vispār, vajadzēja platāku,lai svārki normāla garuma, sakodu zobus un uzšuvu kā mācēju. Pa savam. Josta bija no tās pašas audējas, caur tām pašām gādīgajām mammas rokām skapī paslēpta. Kuplumam noderēja visnotaļ autentiska paskata H&M viktorijas laika kolekcijas balti svārki, ko valkāju kā apakšsvārkus joprojām.

    Krekli nāk un iet. Tie izdilst. Festivālos, koncertos, dziesmusvētkos un vēl dažās reizēs, kad uzvelku tautastērpu. Nē, tie nav Jāņi. Goda tērpā pa papardēm nepieklājas dauzīties. Un reizi 5 vai 6 gados mana mīļā draudzene, ar kuru tērpus darinājām vienlaicīgi, man uzjautā “Efčik, Tev vecais krekls nav izdilis?” Un uzdāvina jaunu. Vienkārši tāpat, dzimšanas dienā un Ziemassvētkos par vairākiem gadiem kopā. 

    Seģeni daudzus gadus atpakaļ uzdāvināja kāds tautudēls. Teica, lai man vienmēr silti visādos tūdaliņu pasākumos, kad līst un neviens tāpat neklausās, ko folkloristi ņemās. :D 

    Saktiņu atveda no Austrālijas. Mana vectēva māsas bērni. Viņa 40-ajos gados bēgdama to bija paņēmusi līdzi un mantojusi no savas mammas. 

    Tērps kā mozaīka salicies kopā un, to uzvelkot, blakus ir ne tikai senči, bet arī draugi un cilvēki, kas palīdzējuši to nokomplektēt. Vai tad kāds brīnums, ka tautastērpā jūtos kā

“Piecu simtu nebēdāju,

Simtiņā stāvēdama.”

Ieva Strode,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .