INGA STRAUPE

Viņa bija rudens ar vasaras elpu, ar savu telpu- no Mārtiņiem līdz Annām, ar medainām bišu gravām un mājām - tuvām un tālu nesamanām. Viņa bija vējlodu auka rudzāju krokās, ar kļavlapu rožstīgu vainagu rudmates sprogās, ar kliņģerīšu smalkziedu vēdām šai un viņpus tam- svina pielietam žogam. Viņa bija rudens ar vīgriežu smaržu maigajā delnā, ar tautas rakstiem rakstītu audekla rakstu, metālā kaldētu smalksūnu saktu, gados un likteņa zīmētā soļu ritmā, atgriežot sapņus no tāluma zemē dzimtā. /Dace Sadaka/

    Zemgales tautas tērps atgriezās Latvijā pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā kopā ar manas vecvecmāmiņas māsu Olgu Norvilis. Tautas tērps, pašrocīgi šūts un darināts, greznoja Olgu svētku reizēs gan Latvijā, gan trimdā. Neliela auguma, bet mūžam čakla un rosīga Olgas tante sagaidīja cienījamu vecumu – viņas rūpes vienmēr bija par citiem – kā palīdzēt, kā atbalstīt... Mūsu abu un arī Latvijas dzimšanas diena ir tuvu blakus, un es no Olgas tantes mācījos to godināt, pulcinot kopā ģimenes dažādas paaudzes.

    Otrā pasaules kara beigās viņa devās svešumā, atbalstot savu dzīvesbiedru, filologu un aktīvu sabiedrisko darbinieku Pēteri Norvili, komponista Jāņa Norviļa brāli - vispirms uz Vāciju, pēc tam – uz tālo Ameriku. Dzīvojot nometnes šaurībā un nabadzībā, Olgas tante pie savas mītnes sēja kliņģerītes. Mazās oranži dzeltenās “saulītes” uzziedēja visu apkārtējo ļaužu priekam kā cerība un ticība labajam un skaistajam - tā tapa arī glezna, ko nometnes kaimiņš, tuvs ģimenes draugs, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš uzgleznoja un uzdāvināja Norviļiem.

    Košajos Zemgales brunčos es redzu un jūtu tās mūžīgās “saulītes” – tautas brīvības garu un pašapziņu, patiesu lepnumu par savu zemi un tautu, ticību un cerību nākotnei.

Inga Straupe,Jelgava
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .