KATRĪNA FELDMANE

Aijāt ieaijāju sav' meitiņu lindrakā-

lai ne vēji nevējoja,

lai ne lieti nelietoja.

Tā es viņā raudzījos,

tā es viņā lūkojos-

baltu sauli ieaudusi,

laimes upi izbridusi,

lepnu soli dejojusi.

Tik, tik ne aizsteigties,

tik, tik ne aizslēpties,

vien mammas villainē satīties,

omītes jostās sajosties,

vieglu soli ejot 

pār takām un taku atzariem,

neklūpot aiz ciņiem un 

dienu starmešiem,

sakņainiem meža klājumiem,

vieglu soli ejot 

caur siliem un birzmalām,

veroties pāri mākoņu lavīnām.

/ Dace Sadaka/


    Es esmu no tiem cilvēkiem, kas tautastērpu velk samērā bieži. Tie ir folkloras festivāli,koncerti, dažādi pasākumi, deju kolektīva koncerti. 

    Cik vien sevi atceros, man vienmēr ir bijis savs tautastērps. Bet, cik atceros, vienmēr esmu bijusi arī sava īstā tērpa meklējumos. Vienmēr likās, ka kādai citai ir skaistāki, košāki, interesantāki brunči. Dzimtas mantojums-Bārtas tautas tērps izraisa bijību un pietāti. Gluži vai pārāk skaists un cienīgs tērps, lai to valkātu manā "folklorista ikdienā". 

    Agrīnos tīņa gados man bija savs Zemgales tērps, kura ziedainie brunči mani nespēja pārliecināt par skaistākajiem esam. Un vēlāk tiku gan pie Launkalnes, gan Liepupes tērpiem, kas abi ir ļoti, ļoti skaisti. Bet..Vienmēr kāds bet. 

    Toties 2015.gada rudenī, mana mamma uz manas meitas Doras piedzimšanu, uzdāvināja man tautastērpa brunčus. Visvairāk mani iepriecināja tas, ka tādus līdz šim nebiju redzējusi. Izrādās brunči gan darināti, gan radīti Rasas Ozoliņas aušanas darbnīcā "Rūja", un uzskatāmi par jaunradītu tērpu. Tomēr, lai arī radīti no jauna, brunči, manuprāt, neizlec un nav nepiederīgi tautastērpu klāstā. Zinoša cilvēka radīts tērps lieliski iekļaujas mūsu senču raibo brunču ansamblī. Es mēdzu būt ļoti kategoriska un neiecietīga dažādu "improvizāciju par tautastērpu" jomā, bet šis tērps man kļuva mīļš no pirmā acu uzmetiena. Lēnā garā atliek vēl tikt pie ņiebura un mans tērps būs pabeigts. Jostu man ir atdevusi mana mīļā vecmāmiņa un drēgnā laikā silda mammas dotā villaine. Bet par vienu esmu droša-savu īsto, vienīgo tautas tērpu esmu atradusi. Lai arī tā bija tieši mana mamma, kura spēja uzķert tieši to, ko meklēju.

    Meitiņas Doras tērpu man piešķīra Kokles vadītāja Dina (kura man, savukārt, ir kā otrā mamma). Doras jostu viņai dāvināja krustvecāki krustabās.

Katrīna Feldmane,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .