MĀRA RAĢE

Dzeltena saule, dzeltens mēness kubs,
dzelteni putekšņi bērzam,
dzeltens vainaga mēļojums.
Es kreklus pa vienam, pa vienam vien 
velēju strautā aiz meža.
Es kreklus pa vienam, pa vienam vienam vien
izžāvu saules mīļotā norā:
lai ieskanas, iedziedas, iespēle toni
no laika , pirms laika , aiz laika kas tvan,
jo es esmu vējā, jo es esmu laikā,
jo es esmu druvā mazliet.

Dzeltena saule, dzeltens mēness kubs,
dzelteni putekšņi bērzam,
dzeltens mans vainaga mēļojums.

/Dace Sadaka/

   Mani vecāki un vecvecāki nāk no Valkas puses. Diemžēl manas vecmāmiņas tautastērps nav saglabājies, jo pēckara nabadzības gados no tā tika pašūti ikdienas valkāšanai bruncīši manai mammai un viņas māsai. Mans ceļš pie sava tautastērpa sākās Rīgas Skolēnu pils folkloras kopā "Kokle". Sākumā tie bija tērpi no tērpu noliktavas, atbilstoši manam garumam, bet vidusskolas laikā sapratu, ka īstais brīdis gan nopirkt sev kokli, gan pasūtīt sev tautastērpu, ko arī darījām kopā ar draudzeni. Savu pirmo tautastērpu izvēlējos no Vijciema, tas bija viens no tuvākajiem pagastiem Valkai, no Vijciema puses bija viena no manām vecmāmiņām. Man uzšuva kreklu un brunčus, draudzene atrada audēju, kas vēl auda matauklas (Ziemeļvidzemes vainagus) kā aprakstīts tautastērpu grāmatās, es pati izšuvu savas matauklas galus ar ziedu ornamentiem. Pēc kāzām par manu galvas rotu ilgus gadus bija dzeltens zīda lakats, kuru šobrīd jau nomainījuši citi lakati. Tikai tagad jūtos izaugusi līdz Vidzemes torņa cepures valkāšanai. Tā kā aktīvi turpināju darboties folklorā, spēlēt vijoli Rīgas Danču klubā un vēlāk arī Dandaros, tad gluži dabiska vēlme un vajadzība bija papildināt tautastērpu. Kā mans otrais tērps tapa Piebalgas krekls, Piebalgas vasaras brunči un cepurīte, kas no attāluma atgādina zilzaļu vainagu. Diemžēl šis tērps izrādījās skaists un ļoti nepraktisks - krekla piegriezums bija tāds, ka tā gludināšana prasīja daudz laika un ļoti lielu rūpību, savukārt uzaustie brunči, kur lins mijās ar vilnu, man nevalkājās. Tā Piebalgas tērps iegūlis manā skapī un tiek cilāts vien retu reizi. Pie saviem trešajiem brunčiem nokļuvu Brīvdabas muzeja tirgū - piegāju apskatīties un man pateica, ka tas ir Valkas brunčaudums. Vēlāk gan grāmatā ieraudzīju, ka tiem ir cita izcelsmes vieta, par laimi netālu Vidzemē. Šos brunčus valkāju ilgi, tajos gaidīti visi trīs mani dēli. Klāt ļoti labi pieder Liepājas pusē austais plecu lakats, kas ar savu ugunīgumu un sauli mani uzrunāja citā tirgus reizē. Jau nespēju vairs saskaitīt, cik zeķu pāru nodejots un nospēlēts šo gadu laikā, cik pastalas izdilušas un cik kurpju pāru ar caurumiem. Arī pāris krekli ir izdiluši no biežas valkāšanas, tie pašūti katrs no cita ciema, bet tā, lai varētu droši valkāt ar vairākiem Vidzemes brunčiem. Mans sapnis ir pašai izšūt ar puķu ornamentiem Vidzemes sievas ziemas cepuri.

 Māra Raģe, Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .