MARGARITA UN KRISTAPS ROZĪŠI

Es atmodos rīta pusē,
kad sniegs tapa par baltu dūnu segu
ārpus vasaras tveices.
Laiks bija sācies,
raksts tapis par ceļu,
par vēja rādītāju baltajā sniegā.
Es atmodos rītā, 
un manam ceļam bija vēja acis,
laika elpa
un manas zemes sirds.
Tas bija pirms es atmodos,
un mana dzīve tapa par ceļu.
/Dace Sadaka/

Kā jau izsenis bijis, ka jaunais vīrs brauc sievu lūkoties, tad līdzīgi arī mūsu ģimenes stāstā ar tautas tērpiem – katram savs novads un savas saknes, un stāsts. 
Sievas tērpa stāsts.
Mana tautastērpa stāsts, tāpat kā dzīve dalās trīs nozīmīgos posmos –bērnība, jaunība un precētas sievas gods.
Bērnība man ir Atmodas laiks. Laiks kad mana mamma, kā daudzi latvieši, juta aicinājumu pievienoties folkloras kustībai un Latvisko tradīciju godināšanai. Ar aicinājumu jau vien nepietiek, vajag arī kaut ko darīt lietas labā, lai viss nepaliktu tikai vārdos. Mans pirmais tautas tērps tapa ar mammas rokām. Atmodas laiks bija sācies un mamma paņēma divu nedēļu bezalgas atvaļinājumu, lai Ivetas Vecenānes darbnīcā un arī pašas tekstilmākslinieces vadībā uzaustu 3 brunčus (tautiskos svārkus)– vieni man, otri mammai pašai un trešie manai Omei. Visi brunči tika veidoti no nulles – sākot ar dzijas krāsošanas un diegu vēršanas stellēs, līdz pat svārku aušanai un sašūšanai. Mamma savulaik esot tos pat atrādījusi zinātņu doktorei Rozenbergai, kas veidojusi mums labi zināmās sarkanās tautastērpu grāmatas. Tiesa gan kreklus pirkusi esot Kultūras fondā, kur pēc tam pie Imanta Ziedoņa strādājusi ilgus gadus par sekretāri. No bērnības visspilgtāk atceros divas lietas: 1. Skandiniekus, kur ar mammu kopā dziedājām 2. Tautas tērps
Gāja gadi, izaugu, un folklora bija palikusi otrā plānā, ja neskaita Iļģu koncertu apmeklēšanu, un dzīvē sakrita, kad atkal folklora kļuva aktuāla. Draudzene uzaicināja iet dziedāt folkloras pulciņā. Izradījās, ka pulciņš ir diezgan forša grupa jeb kopa – f/k Kokle ar Dinu Liepu vadībā.Tā nu sākās arī mana apzinātā vecuma dzīve folklorā un, protams, ka folklorā nekur bez tautas tērpa. Tad nu devītā klasē skolā rokdarbos izšūšanā uztapa mans zīļu vainags. Ņemot vērā, ka dzimta man no Vidzemes puses nāk, no Gaiziņkalna apkaimes Vestienas pagasta, tad nu tika pētīti raksti un vainagi un tuvākais bija Odzienas zīļas vainags uz latviski tumšsarkanā fona. Tagad vainadziņš stāv skapī cepumu kastē noglabāts, gaida nākošo nēsātāju. Uz devītās klases izlaidumu es saņēmu kolosālu dāvanu no ģimenes– kreklu un vesti, kas bija iztrūkstošie tērpa elementi, jo brunči bija - mammas austie. 
Pēc kāzām ilgi domāju kā nu tagad būs, vainagu valkāt vairs nevar, bet aubes kā jau gados jaunai esot īpaši neuzrunāja. Apstākļi sakrita laime nelaimē, jo tajā pat rudenī Ome nomira un mantojumā atstāja savu tautastērpu, kuru savulaik palīdzēja sakārtot I.Grasmanes vadībā. Mammas austos brunčus, jau trešos turpinu nēsāt tikai jau sievas kārtā. Ar aubes nēsāšanu es ar beigās nebiju nemaz tik bēdīga, jo pie Omes tērpa aube ir kā vainadziņš, kas man nav tik grezns kā manis izšūtais zīļu vainadziņš, bet tomēr kā vainadziņš.


Vīra tērpa stāsts.
Mana tautastērpa stāsts, bet ne pats tērps, aizsākās 1988. gada Mežaparka Manifestācijā, kad mamma mani, divpadsmitgadīgu puiku, paņēma līdzi pie “Skandiniekiem”, kuriem pati bija pievienojusies tā paša gada vasarā. Manifestācijas emocionālais lādiņš bija tik grandiozs, ka mani nopirka pilnībā, un tā “Skandiniekos” esmu vēl šodien.
Tiesa, savs tautastērps bija jānopelna. Sākumā man, kā jau augošam, tika piemeklēti balti krekli, bikses, vestes un pastalas. Tikai pēc vairāku gadu dziedāšanas un vairākiem ārzemju braucieniem man mantojumā tika nodots viens no Skandinieku vīru tērpiem, kura valkātājs vairs nebija Skandinieku dalībnieku pulkā. Tas bija Kuldīgas vīra goda tērps, kas diemžēl sastāvēja tikai no biksēm un mēteļa. Ar krekliem joprojām izlīdzējos, arī no pastalām vaļā netiku. Ar laiku tiku pie lietotiem dejotāju zābakiem, jo bija skaidrs, ka goda tērps ar pastalām īsti kopā neiet.
Mamma jau krietnu laiku dīdījās, ka jāsagādā arī greznais Kuldīgas krekls, bet nopirkt tādu nevarēja, un arī pašai rokas necēlās tādu elles darbu darīt. Taču tad nelaimīgā kārtā viņu notrieca auto, un viņai tika parakstīts gultas režīms uz vairākiem mēnešiem. Garlaicības mākts, cilvēks ir gatavs uz daudz ko, un tā tapa arī mans pirmais Kuldīgas krekls ar grezno kakla izšuvumu.
Ilgu laiku man nācās staigāt ar vaļēju mēteli, jo sleņģeni, kāda piedienas pie Kuldīgas goda tērpa, izkalt man tā arī neizdevās pierunāt nevienu man zināmu kalēju. Tomēr viena ārzemju brauciena sakarā man izdevās aizrunāt norakstītu “Juventus” dejotāju ādas jostu no viņu Kurzemes tērpiem, kādas arī tika nēsātas Kuldīgas pusē. Šo jostu nēsāju vēl aizvien. Un šajā vasarā, pēc vairāku gadu meklējumiem, esmu beidzot ticis arī pie Kuldīgas ratenes –augstās cepures.
Protams, ar laiku viss tērps ir atjaunināts pilnībā, izņemot jostu. Kad nobrieda spiedoša vajadzība pēc jauna tautastērpa, vispār nebija domu, ka tas būtu kāds cits, nevis Kuldīgas tērps.


Margarita un Kristaps Rozīši,Rīga

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .