RITA SILIŅA

Rīga! Tu mana, Rīga!
Tevī es elpoju 
caur rudens lapām skvēra,
kur dejo soļi no laika dunas,
smalkās vilnas diegu drānās.
Rīga! Tu mana, Rīga!
Tevi es sajūtu baltajā kreklā,
caur sniega elpu ziemotā takā.
Tevi izdejoju
uz mežrožu krūma ziedu lapām
vēja kausā smeldama veldzi.
Rīga! Tu - mana Rīga!
maiga un brīva Tu - bezdelīga-
pils balznīcas augstajā tornī.

/Dace Sadaka/

Viss sākās ar brunci... Veikalā “Rakstā” nokļuvu cita iemesla dēļ, bet ieraudzīju brunci īpatnējā rakstā, kurš tā iepatikās, ka uzreiz iegādājos. Pirms tam, protams, noskaidroju, ka tas ir Rīgas bruncis... Izlielījos meitenēm par pirkumu! Tad sākās izpēte par to, kas tādam Rīgas bruncim iet klāt – ņieburs, jaka u.t.t. Jaku izvēlējos ne tādu, kāda bija aprakstos (“Zemeņu jaka”), jo nepatika, kā izskatās. Ņēmu vērā Rietumvidzemei raksturīgo piegriezumu (jakas garums, austiņas, divrindu pogas...), piemeklēju auduma krāsu, kas saderēja ar brunci un jaka gatava! Sagādātas arī strīpainas zeķes, lakats, uzšūta torņcepure un pašūts arī sarkans ņieburs, gadījumiem, ja dejojot kādu deju vajadzīgs ņieburs... Ja nedejotu deju kolektīvā un nebūtu satikusi meitenes – Ilzi, Sigitu, Ivettu, kuras arī ir uzšuvušas savus skaistos tautastērpus – iespējams, nebūtu saņēmusies uz savu tautas tērpu, jo mēs viena otru iedvesmojām... 

 Rita Siliņa,Rīga


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .