ŪNA BUŅĶE JESPERIŅA

Zilo viršu klājienu audzē 
maigas rokas
meža elpu un rudens miglāja audeklus saudzē.
Rit gadsimtu puksti pār mežnoras tiltu,
plaukstas skar zemi - tik maigu un siltu.
Pland tautas brunči tur vējloku brīzēs,
dzer saule rasu no stiebriem rītausmas dzīrēs,
Zied virši un zemi skar svārkos ieaustie raksti,
simtrīsdesdesmit vasaru aizslīd 
caur medainu dienu un rāmi sanošu nakti.
/Dace  Sadaka/


    Pirms apmēram 130 gadiem kādās prasmīgās, čaklās un mīlestības pilnās rokās ielikās vilnas dzijas dzīpari Zemgales līdzenumu toņos, kas veidoja brunčus, blūzi, jostu, kā arī prasmīgi kāds veidoja skaistās Zemgales sudraba rotas ar Baltijas jūras dzintara sirsniņām....tas viss tapa cilvēkam, kura vārdu, diemžēl, nezinu, bet tālāk tika nodots sievietei –Helgai Ozoliņas kundzei, kura kara laikā, caur vācu nometnēm, kā dārgāko lietu koferītī bija ielikusi tieši šīs manis iepriekšminētās lietas, kuras viņai, kā īstenai latvietei bija kā vienīgais atgādinājums un apliecinājums par Dzimteni, Latviju. 

    Tad tālais ceļš uz Amerikas Savienotajām Valstīm, ilgais mūžs Ņujorkā un tad – 1991.gadā tautas tērps kopā ar manu mammīti Ilonu Jesperiņu atceļoja no ASV, kā dāvinājums man, lai tālāk es atcerētos un saprastu – kas es esmu, kas ir mana zeme, kas ir mana tauta,cik lepnai man jābūt valkājot godos šo tērpu un sajust varenumu un vairāk kā gadsimtu senu dvesmu....lepnums un mīļums pārņem brīdī, kad tērps ieskauj manu augumu...tik lepna un stalta jūtos es, mīlot un cienot cilvēkus, viņu prasmīgās un mīlestības pilnās rokas, un protams arī sirdssiltumu, kuru šie vairāk kā 130 gadi nav izdzēsuši no tērpa rakstiem...TAS IR MANAS TAUTAS TĒRPS...GODS NĒSĀT UN BŪT ZEMGALIETEI!

Ūna Buņķe Jesperiņa,Jelgava

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .