Anna vasarā
Ievulāja melnās ogas
kā matu sprogas,
lokotām šķeterēmm pār plecu krita,
laika nepietika,
lai kausā smeltu avota rāvu,
nostāk no ļaudīm to slēptu,
lai sadziedēt spētu LAIKU,
kas kož, skrāpē un dzeļ
maigāk par saules strijām,
ziedviju vijām,
maigāk par vēja paijām,
par pirmsmiega aijām.
/D.Sadaka/