Durvju ailes bija apvītas efejām,
uz sliekšņa ziedēja soļi.
Vasara vainagu pīdama tvīka
uz lēpjlapu smalkā šķīvja.
Svārku malām sačukstot
ar vēja maigo elpu
viņa dzīvi smiedama pildīja
kā cauri redzamu stikla trauku.
Drīz āboli zālē ieripos
tuvāk ābeles saknēm.
un taureņi , spārnus kļaudami,
zīda diegus uz ziedlapām velēs.
Brien dienas mākoņu zābakos
un saule lāmās smejas
par to ka lietus aizskalos
pelnus no viņas sejas.
/D. Sadaka/
