EVITA un AUSTRIS

Es māmiņai savai kā puķu groziņš,

pilns smaržu un vējotu drusku.

Es tētiņam savam kā kamoliņš sīks,

kas darbiņus paveiks, ja teiks viņš, ka drīkst.

Es omītei savai – mazs susuriņš,

kas klēpītī mīļots un sasildīts.

Un opītim savam kā cukura grauds

es esmu un būšu vislabākais draugs.