Lakats no ķiršziedu dzītām smaržoja pēc pavasara laika driskàm.
Pārstādītie vīnogulāji savas stīgu trepes sniedza bēniņu iemigušo sienu saulaino aizspoguļu pusi,
kurā nekas nebija tā, kā izskatījās, nekas nelīdzinājās aizmirsto sapņu čaulām.
Te viss bija tik dzīvs un smaržoja pēc pavasara.
/D. Sadaka/