Šorīt viņa spoguļojās logu stikla atspulgos
sevi pamanīdama laimīgu esam.
Rīts sabira kafijas krūzē kā sīki čiekuri
priežu sila sūnās,
kā nejauši sniega kukuržņi mājas strazdu dūnās,
kā pērno lapu čaukstas gar ielu trotuāra apmalēm,
kā sniega drusku paijas vēja mīļotām laika vēstulēm.
Šorīt viņa sevi pamanīja laimīgu esam.
/D. Sadaka/
