Jolanta un Oskars

Šorīt viņa spoguļojās logu stikla atspulgos

sevi pamanīdama laimīgu esam.

Rīts sabira kafijas krūzē  kā sīki čiekuri

priežu sila sūnās,

kā nejauši sniega kukuržņi mājas strazdu dūnās,

kā pērno lapu čaukstas gar ielu trotuāra apmalēm,

kā sniega drusku paijas vēja mīļotām laika vēstulēm.

Šorīt viņa sevi pamanīja laimīgu esam.

/D. Sadaka/