AIJA STEPANOVA

Aija.

Dzeltots man vainadziņš,
sūnu rakstu paladziņš,
iepērļots lindraciņš,
laika kalts aizdariņš.

   Jau ilgāku laiku domāju, ka arī man būtu vajadzīgs tērps, ko valkāt godos, kad ierastās ikdienas drēbes kļūst nepiemērotas tradīciju kontekstā. Kā īstena zemgaliete lūkojos uz tautas tērpiem ar rozīšu brunčiem. Tā šī doma lidinājās gaisā kā vīzija un gaidīja īsto brīdi. Nekas sirdij tīkams negadījās ceļā. Bet kā viss manā dzīvē, mans tērps radās tieši tad, kad pēc tā bija akūta nepieciešamība.

   Trīs gadus atpakaļ kopā ar vīru gatavojāmies vadīt uguns un ūdens rituālus Svētgrīvu vasaras saulgriežu festivālā. Ja līdz šim mūsu vadītos pasākumos iztiku ar vienkāršu lina kleitu, tad šoreiz sagribējās īstu svētku tērpu.

   Nejauši satiku brīnišķīgu tērpu meistari Raimondu, kura spēja mani ietērpt svētku drānās turbo ātrumā, jo līdz festivālam bija palikušas nepilnas trīs nedēļas. Brīnumainā veidā uzradās košs un skaists brunču audums ar rozā un baltas krāsas rozītēm, kas beidzot šķita interesants un atbilstošs mūsdienu laikam. Zemgales motīvu brunčiem klāt tapa sniegoti balts lina krekls un melns vilnas ņieburs ar spožām “zīļu” pogām. Atlika vien piemeklēt tamborētās baltās zeķes, kurpes un saktas, lai tērps būtu pilnībā gatavs.

   Veikalos pieejamās saktas neuzrunāja, jo šķita tādas standarta un “bez dvēseles”. Tad nu vaicāju saviem radiem un draugiem, vai kādam tās liekas nemētājas dziļi skapju stūros vai atvilknēs. Nereti jau gadās, ka ikdienas skrējienā šādas vecas, skaistas mantas mēs aizmirstam un nenovērtējam.

   Saktas atradās tālumā – Amerikā pie manas 90 gadus vecās tantes Āras, kura 20. gadsimta sākumā kopā ar ģimeni bija pametusi Latviju un devusies bēgļu gaitās, līdzi paņemot arī savas saktas. Tā tiku pie trīs īstām, skaistām saktām, kas ar kurjerpastu atceļoja uz Latviju tieši vienu dienu pirms festivāla.

Nu man viss bij gatavs – pašas un dzimtas vēlēts godu tērps :) Uzliku galvā līgo zāļu vaiņagu un platu smaidu devos vasaras svētkos!

Aija Stepnova,Jaunbērze