Es izaudu Džūkstes rakstus,
dienai saules lūdzoties.
Ne es putns vēja zārdos,
kas no rakstiem ligzdas vij.
Ne es ruda vēja šalka,
kurā ziedu smarža mūža pīnes
mākoņlokos rasodamas mij.
Vien kā laika mēle, sprigana pār ceļiem,
(tajos mēļas kāršu rozes sanēdamas zied),
eju pretī savai dienai,
kurā saule austot,
latvju likteņdziesmas čukstodama dzied.
/Dace Sadaka/.
Esmu audēja. Ļoti esmu apmierināta ar savu darbu. Savu profesiju izvēlējos pateicoties mammai. Viņa stāstīja, ka ļoti gribējusi aust. Esot bijis jau stellēs iekārtots audums, bet ... sākās karš.... Tā nu es izvēlējos šādu profesiju. Un tad pienāca laiks gatavot sev tautastērpu. Izvēlējos Džūkstes novada tērpu, jo tā ir manas mammas dzimtā puse. Brunčus audu pati, bet blūzi, vesti un jostu pasūtīju.
Edīte Začeste,Rīga
