No godiem caur godiem
ar pīlādžiem rūgtiem,
caur laiku pirms
zemes baltdiegu tikšķiem,
kur vasaru, ziemu baltspārnu bites san,
es dziedu un smejos par gadskārtu pukstiem,
par vēju, kas vējo, par miglu kas tvan.
Tur mežģīnēm šūdināts,
samezglots, vīts,
" Vizbuļu"māju iesvētīts
tautas brunčos ievīstīts,
piedzimis šodienas austošais rīts.
Lai vējlodu bites medu nes,
lai pumpuri rudeņos mieg,
lai snieg!
Es lepnumā kailām kājām
pa zemes garozu diešu
un pīlādžogas iesārtā vainagā siešu.
/Dace Sadaka/
Esmu kurzemniece. Taču tautastērps man no Vidzemes, no Ērģemes, tas ir netālu no Valkas, Igaunijas robežas. Tur ir vīra dzimtā puse, mūsu lauku mājas.
Sen jau gribēju savu tautastērpu. Mammītei bija Lielvārdes tautastērps, no viņas jaunību dienu blūzes saglabāju aproču un apkakles izšuvumus, iestrādāju savējā blūzē. Lina audumu, zilo samtu ņieburam un podziņas sameklēju veikalos, saktas man bija vēl no dejošanas laikiem. Znota vecmāmiņa Valmierā tamborē, palūdzu viņai špicītes priekšautam. Brunču drānu atvedu no Peru 2012.gadā, mūsu tautām ir apbrīnojami līdzīga krāsu un rakstu izpratne. Kad audumu aiznesu Valkas šuvējai, viņa prasīja, vai tas pirkts Igaunijā. Par villaini gan nezinu, liekas ka tā ir ļoti sena, jo cik atceros, tad man bērnībā stāstīja ka tantes villaini saņēmušas mantojumā un nākot no ziemeļu puses. Baltās, adītās rakstainās zeķes man uzdāvināja kaimiņiene Inese Pētersone no Kārķu pagasta, kura Valkā arī vada Tautas lietišķās mākslas studiju „Saulīte’’.
Tā radīju pati savu –Valkas novada, Ērģemes pagasta Vībuļu māju tautastērpu.
Kad šo goda tērpu uzvelku, ir pavisam cita sajūta. Līdzīgi kā brīdī, kad sāk skanēt Gatves deja, parādās cita stāja, es tā kā paceļos.
Una Liberte,Jūrmala
