Anna vasarā

Ievulāja melnās ogas

kā matu sprogas,

lokotām šķeterēmm pār plecu  krita,

laika nepietika, 

lai kausā smeltu avota rāvu,

nostāk no ļaudīm to slēptu,

lai sadziedēt spētu LAIKU,

kas kož, skrāpē un dzeļ

maigāk par saules strijām,

ziedviju vijām,

maigāk par vēja paijām, 

par pirmsmiega aijām.

/D.Sadaka/