Baiba un pavasaris

Kad maziņa biju,

es kamolā dzītiņas viju,

pa taciņām skrēju un 

pieneņu pūkās laimīti izzīlēju.

Kad maziņa biju,

es lellītes paijāju glīti,

un pērnās lapas grābu ar grābeklīti.

Es māmiņai teicu – es liela jau

un bail man no kaimiņu runcīša arī nav.

Kad maziņa biju es sapnīšos tinos,

nu liela – ar debesīm, zemi un dzīvi iepazinos.

/Dace Sadaka/