Pūpolu maigums bija dziedinošs.
Uz lieveņa tie bija atstāti sagaidām kādu tos paceļam,
pieglaužam vaigam un ienesam siltumā.
Blakus smalkajai porcelāna piālai uz priežu koka galda tie radīja maigu svētdienas noskaņu,
kamēr vējš aiz loga ,tērējot pasaules laiku , stāstīja stāstu par došanos pretī.
Vējš šo stāstu dāsni stāstīja ikvienam,kas bija gatavs klausīties, dzirdēt un nepalikt uz vietas, bet doties- doties pretī.
/Dace Sadaka/
