Elīna

Kā dziesma

no tējas rožu vīteņiem,

mežavirzām un kadiķu pazarēm,

piedzima laiks vēju lukturu ielā

tai meitenei ar laimīgo matu sprogu deniņiem pāri.

Skan  ģitāra ar lietus apmīļotām stīgām ,

vij ligzdas viņas delnās bezdelīgas - brīvas-

bez spīta, kailiem spārnu galiem, izkausētiem ledus paliem,

aužot sekundes kā tīklu, 

minot dienu, vakaru un rītu -

savu lielo dzīves mīklu.

/D.Sadaka/