Kā
dziesma
no
tējas rožu vīteņiem,
mežavirzām
un kadiķu pazarēm,
piedzima
laiks vēju lukturu ielā
tai
meitenei ar laimīgo matu sprogu deniņiem pāri.
Skan
ģitāra ar lietus apmīļotām stīgām ,
vij
ligzdas viņas delnās bezdelīgas - brīvas-
bez
spīta, kailiem spārnu galiem, izkausētiem ledus paliem,
aužot
sekundes kā tīklu,
minot
dienu, vakaru un rītu -
savu
lielo dzīves mīklu.
/D.Sadaka/
