Kad zelta rotkalis tāsi tēš,
kad aiz loga paslēpes spēlē vējš,
rakstaini lindraki vējauku plūdumā vējo,
ļaudis uz ielmalām garām aizslīd un mēļo.
Pierims tas nemiers -
ne šodien, vien parīt,
grozā tad paliks tik vien kā zivs
un ritulis siera, ko dalīt
uz pieci vai astoņi nesadalāmi prāti,
līdz izdegs visi to dienu iedegtie sārti.
Spalva pret loga rūti skrapst,
laiks zāles stiebram par dzīvi alsktošu niedri tapt.
/Dace Sadaka/
