Sadoties rokās ar negaisa dunu,
kailiem pirkstu galiem
ķeroties dzīvē -
tik ļoti, ka sāp.
Ar slēdzeni no priežu sakņu tīkla
debesis -pasauļu troksnī aizslēgtas ciet.
Vai dzirdi, kā jūrā šovakar saule riet?
Piekaļu sirdi tuvu zemei un jūtu-
ap celmu, dzeltenas pīpenes zied:
tā runā klusums ārpusē,
tā skan mūzika svešas orbītas iekšpusē.
Tā raksta ēnas uz bālajām sienām zīmes
neizraujot ne šķipsnas gaismas
no laika sapītās Likteņa pīnes.
/D.Sadaka/
