Es šovakar smiltīs zīmēju sauli un puspievērtiem acu plakstiem vēroju, kā tā par neredzamām kāpnēm gulēt iet, kā priedes maigi elpo un jūra ver aizkarus ciet
Es šovakar gribu būt dūja un spārnos pacelties, lai kādā gādīgā delnā maizes druskas knābātu mazuliet.
Es šovakar gribu būt dūja un dūnu lakatā satīties, lai aizmiegot dzirdētu balsi, kas lūgtu dzīvei ticēt un uz vētru paļauties.
/Dace Sadaka/
